Naisāre

Naisāri, patiesībā gan tai laikā ar nosaukumu Terra Feminarum, aprakstīja Brēmenes mūks Ādams. Vai uz salas ir dzīvojušas asinskārās amazones, kā dažas leģendas stāsta, un cik viņu bija, nav precīzi zināms.
Salas vienīgais iedzīvotājs Pēdo rūpējas, lai ciemiņi būtu paēduši un nepaliktu zem klajas debess. Kādreizējie līcīši salas vidusdaļā un austrumos tagad ir pārpurvojušies. Salu pārsvarā klāj mežs, galvenokārt priešu sils, bet ziemeļu un dienvidu galos arī eglājs. Salas centrālajā daļā atrodas augstiene ar diviem pauguriem – Stora Bärgerna (27,7 m), ziemeļrietumos – Kunilas kalns. Uz salas labi jūtas sūnas un ķērpji, jo šeit ir tīrs gaiss un ūdens, sugu daudzuma ziņā tā ir viena no bagātākajām Igaunijā. Salas austrumu krastmalā atrodas savdabīgā augu biocenoze – Dāņu karaļa dārzs. Naisāres dabas un kultūras mantojuma saglabāšanai tika nodibināts Naisāres dabas parks.
Naisāre jau kopš seniem laikiem ir izmantota armijas vajadzībām. 1913. g. no salas evakuēja visus iedzīvotājus, pārsvarā krasta zviedrus, kas pēc kara beigām atgriezās savās mājās. Pēc II Pasaules kara līdz 1993. gadam Naisāre atradās Padomju armijas valdījumā. Kā mantojums no tiem laikiem uz salas saglabājies šaursliežu dzelzceļš, pa kuru, ja gadās ierasties īstajā brīdī, var veikt izklaides braucienu. Interesi izraisa cara laika lielgabalu baterija un Padomju Savienības laika mīnu rūpnīca.
Vispārējā informācija par Naisāri un tur notiekošiem pasākumiem, izklaidēšanās iespējām pieejama tīmekļa vietnē www.naissaare.ee

Uz Naisāri var aizbraukt ar 147-vietīgu kuģīti “MONICA”, kas atiet no Piritas (kustības grafiks www.naissaarele.ee)


Eesti Maaturism MTÜ;  Vilmsi 53g, 10147 Tallinn;  Tālr.: +372(0) 600 9999;  E-pastseesti [at] maaturism.ee